Alfrēds Jaunušāns

Pēc Li­li­jas Dze­nes teik­tā var sa­prast, ka Al­frēds Jaun­ušans dzī­vo ti­kai te­āt­ra māk­slai. Ja to iz­svīt­ros no vi­ņa dzī­ves, ne­pa­liks itin ne­kā. Ār­pus te­āt­ra vi­ņam vis­pār nav bio­grā­fi­jas, it kā viņš vi­su zie­do­tu ti­kai te­āt­rim. Lai­kam viņš ļo­ti mīl te­āt­ri, bet ir ļo­ti maz ce­rī­bu, ka kā­dam iz­do­sies at­klāt vai uz­mi­nēt pil­nī­gi un pa­rei­zi vi­ņa dzī­vi. Al­frēds Jaun­ušans pats ir tei­cis:” Vai­rā­ki māk­sli­nie­ki ir cen­tu­šies ma­ni por­tre­tēt, bet drīz vien at­me­tu­ši šo no­do­mu. Es lai­kam kaut kā se­viš­ķi ne­cils sa­vā bū­tī­bā...” To­mēr es do­mā­ju, ka ie­mesls ir ne­vis ne­ci­lī­bā, bet ta­jā pa­šā dvē­se­les no­slēg­tī­bā. Tā kā por­trets ir cil­vē­ka dzi­ļā­kā bū­tī­bas at­klās­me, bet Al­frē­da Jaun­uša­na ne­pie­eja­mī­bas ro­be­ža ir ļo­ti iz­teik­ta, tā­tad ne­viens ne­zin vi­ņa dzi­ļā­kās bū­tī­bas at­klās­mi. Te­vi uz­ru­nā pa­ti laip­nī­ba un drau­dzī­ga pre­tīm­nāk­ša­na – viņš at­klā­ti, iro­nis­ki, as­re­dzī­gi stās­ta par se­vi un dar­bu te­āt­rī, tu jau jū­ties ie­kļu­vis tā dē­vē­ta­jā iek­šē­jā pa­sau­lē, un pēk­šņi – mū­ris, no­cie­ti­nā­jums bez sprau­gām, bez vār­tiem.…