Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
12,99
Ietaupījums:
2,08 (16%)
Cena ar atlaidi*:
10,91
Pirkt
Identifikators:556764
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 06.01.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Kaut arī burtiski tulkojot ar jēdzienu “administratīvais process” varētu saprast jebkuru darbību izdarīšanas kārtību, kas kaut kādā veidā saistītas ar pārvaldi (administrāciju) , vēsturiski administratīvais process ir veidojies kā juridiskajā zinātnē un iestāžu un tiesu praksē attīstīta procesuālo un materiālo principu sistēma, kas nosaka, kādā veidā darbojas konkrētas tiesiskas attiecības starp valsti no vienas puses un indivīdu no otras puses. Administratīvā procesa tiesības nosaka, kādā veidā valsts pārvalde konkrētā gadījumā drīkst rīkoties pret indivīdu un kādas ir indivīda tiesības neatkarīgā tiesā pārbaudīt šīs rīcības tiesiskumu. Tādējādi ar administratīvo procesu visbiežāk lietotā nozīmē saprot administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.
Līdzīgi kā civilprocess ir materiālo civiltiesību realizācijas mehānisms un kriminālprocess – materiālo krimināltiesību realizācijas mehānisms, tāpat administratīvais process ir materiālo publisko tiesību, tai skaitā cilvēktiesību, bet it īpaši materiālo administratīvo tiesību – galvenais, bet ne vienīgais – realizācijas mehānisms.
Administratīvais process iestādē ir tāda pārvaldes institūciju darbību kārtība, kuru rezultātā tiek izdoti administratīvie akti, kas tieši skar fizisku vai juridisku personu tiesības un pienākumus. Administratīvais process tiesā ir tāda tiesas darbības kārtība, kuru rezultātā tiek pārbaudīts valsts institūciju izdotā administratīvā akta tiesiskums.
Jāatzīmē, ka jēdzienu “administratīvais process” juridiskajā literatūrā kā arī citu valstu normatīvajos aktos dažkārt lieto arī šaurākā vai plašākā nozīmē. Tā piemēram, vairākās krievu autoru grāmatās ar “administratīvo procesu” saprot tikai lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās. Savukārt plašākā nozīmē ar administratīvo procesu saprot vispārsaistošo aktu izdošanas kārtību (piemēram, pārvaldes iestāžu instrukciju izdošanas kārtību), kā arī pārvaldes iekšējās organizācijas kārtību. Tādu administratīvā procesa izpratni atspoguļo, piemēram, Amerikas Savienoto valstu Federālais Administratīvā procesa likums.
Citur ar jēdzienu “vispārīgās administratīvās tiesības” faktiski saprot to, ko mēs esam ietvēruši jēdzienā “administratīvi procesuālās tiesības”, tādā veidā uzsverot šo attiecību nozīmīgumu. Tā piemēram, Vācijā zem grāmatu nosaukumiem “Allgemeines Vervaltungsrecht” (vispārīgās administratīvās tiesības) ievērojamāko vietu parasti ieņem procesuālās tiesības.
Pat vienas grāmatas ietvaros jēdzienam “administratīvais process” dažkārt tiek lietotas dažādas nozīmes. Tāda, piemēram, ir 1996.gadā izdotā Maskavas Starptautisko attiecību institūta mācību grāmata ārvalstu administratīvajās tiesībās, kurā netiek lietota vienota terminoloģija, bet gan šie jēdzieni lietoti tā, kā tie tiek saprasti atsevišķās valstīs vai kā to sapratis attiecīgās nodaļas autors. Tādējādi, lasot juridisko literatūru, jāmēģina izprast, par kādu administratīvo procesu attiecīgajā tekstā ir runa.
Šī mācību kursa ietvaros ar administratīvo procesu tiks saprasts tikai administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas process.
Tā piemēram, ar administratīvo procesu šī kursa ietvaros netiks saprasta normatīvo aktu projektu virzība ministrijās, Valsts kancelejā un Ministru kabinetā, kā arī Ministru kabineta darbības process, pieņemot Ministru kabineta noteikumus, kaut arī plašākā nozīmē arī šīs procedūras varētu apzīmēt ar administratīvo procesu. Tāpat ar administratīvo procesu netiks saprasta iestāžu iekšējās organizācijas kārtība, piemēram, iknedēļas sapulču rīkošana, atskaišu gatavošana un nodošana. Taču ar administratīvo procesu tiks saprasta individuālu lēmumu pieņemšanas kārtība, piemēram, būvatļaujas izsniegšana konkrētai personai, administratīvā soda uzlikšana pārkāpējam, pabalsta izsniegšana maznodrošinātai personai un tml.
Daudzās valstīs administratīvais process tiek regulēts ar īpašu normatīvo aktu (piemēram, Spānijā, Portugālē, Vācijā, Austrijā, Luksemburgā, Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Itālijā, ASV, Ungārijā, Bulgārijā, Polijā, Gruzijā).
2.tēma Administratīvā procesa tiesību attīstība
Literatūra:
Informatīvais ziņojums Ministru kabinetam par Administratīvā procesa likumu. Latvijas Vēstnesis, 22.07.1997.
Bišers I. “Administratīvais process - mehānisms izpildvaras darbības likumības kontrolei.” Cilvēktiesību īstenošana Latvijā: tiesa un administratīvais process. Rīga, 1998., 104.lpp.
Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem. Cilvēktiesību Žurnāls, 1996, Nr.2, 88.lpp.
Likums par administratīvajām tiesām. Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu Krājums, Nr.7, 1921.
V.V. Likumprojekts par administratīvo procesu. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Tieslietu Ministrijas izdevums, 1940., Nr.40., 715.- 723.lpp
Dišlers K. Latvijas administratīvā procesa ievadjautājumi. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936., 41.-42.lpp.
Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcija. Apstiprināta ar Ministru kabineta 1995.gada 28.marta protokolu nr.16 6.par.
Načisčionis J. Konceptuāli par Administratīvā procesa likuma projekta struktūru saturu. // Latvijas Vēstnesis, 06.12.1996., Nr.211.

Par administratīvā procesa tiesībām var sākt runāt no tā laika, kad radās valsts un, tātad, valsts varas institūciju attiecības ar atsevišķiem iedzīvotājiem. Taču tiesiskai valstij atbilstoša administratīvā procesa pamatprincipi ir attīstījušies pēdējo simts, bet īpaši strauji pēdējo piecdesmit gadu laikā. Būtiski administratīvā procesa tiesību attīstību ir ietekmējusi Eiropas Padomes un Eiropas Savienības tiesību akti un tiesu prakse. Īpaši jāatzīmē Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas precedentu loma, kā arī Eiropas Padomes izstrādātās un pieņemtās rekomendācijas un rezolūcijas administratīvo tiesību jautājumos (svarīgākās Eiropas Padomes rekomendācijas uzskaitītas Informatīvajā ziņojumā Ministru kabinetam par Administratīvā procesa likumu). Kaut arī pēdējās nav dalībvalstīm saistošas, tomēr tās nosaka tiesību pamatprincipus un politiski pareizi dalībvalstīm ir tos ievērot. Arī Eiropas tiesa (Eiropas Savienības institūcija) savos spriedumos ir attīstījusi kopējos Eiropas Savienības principus (it īpaši šeit jāmin proporcionalitātes un tiesiskās drošības principu), kuri Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāievēro (sk. jebkuru grāmatu par Eiropas Savienības tiesībām).
Latvijā par administratīvā procesa tiesisko regulējumu sāka domāt jau tūlīt pēc Latvijas valsts dibināšanas. Jau 1921.gada 4.martā Satversmes sapulce pieņēma Likumu par administratīvajām tiesām. Likumā bija noteikts, ka tiesā var pārsūdzēt gan amatpersonu darbību, gan bezdarbību, gan lietas vilcināšanu, ka griezties tiesā var mēneša laikā no lēmuma pasludināšanas dienas vai, ja tas nav pasludināts, no dienas, kad tas kļuvis zināms sūdzības cēlājam (diemžēl dažos šobrīd spēkā esošajos normatīvajos aktos paredzēts, ka lēmums pārsūdzams mēneša laikā neatkarīgi no tā, vai tas tapis zināms). Likums arī noteica, ka neatkarīgi no tiesas dalībnieku aizrādījumiem, tiesai atļauts spert soļus lietas apstākļu noskaidrošanai, savākt attiecīgus pierādījumus, pieprasīt dažādus dokumentus, nopratināt lieciniekus arī tad, ja lietas dalībnieki uz tiem nav atsaukušies, kā arī tiesai atļauts pārbaudīt uz vispārēja pamata pierādījumus, neaprobežojoties ar tiem pierādījumiem, par kuriem celts strīds. Kā redzams, šajā likumā bija noteikts nevis sacīkstes princips, bet gan objektīvās izmeklēšanas princips, pie kura šobrīd esam mēģinājuši atgriezties Administratīvā procesa likumprojektā.
Savukārt 1940.gada maijā Latvijas Republikas Tieslietu ministrija bija pabeigusi darbu pie likumprojekta par administratīvo procesu. Jādomā, ka tāpat kā Igaunijā, kas Administratīvā procesa likumu bija pieņēmusi jau 1936.gadā, arī Latvijas 1940.gada likumprojekta autori pamatidejas bija pārņēmuši no Austrijas administratīvā procesa likuma. Diemžēl nav pieejams vai pat vispār nav saglabājies šī likumprojekta teksts, taču 1940.gada “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” ir publicēts raksts par šī projekta nepieciešamību un pamatnostādnēm.
Padomju okupācijas laikā indivīda procesuālās tiesības īpaši nodrošinātas netika. Administratīvo tiesību galvenais uzdevums bija nodrošināt valsts piespiešanas līdzekļus. Administratīvos aktus varēja pārsūdzēt tikai retos gadījumos, efektīvāka bija sūdzība komunistiskās partijas birojiem. Administratīvos aktus varēja pārsūdzēt arī prokuroram, šajā sakarā tika izveidots prokurora protesta institūts, kas, starp citu, joprojām ir saglabājies. Tikai 80-gadu otrajā pusē tiesiski tika nodrošināta indivīdu iespēja tiesā pārsūdzēt amatpersonas lēmumu vai rīcību – civilprocesa kodeksā tika iekļauta 24-A nodaļa, kas ļoti vispārīgi regulē šo iespēju.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta indivīdu tiesībām un tiesību praktiskās realizācijas mehānismam attiecībās ar valsti. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem vairākās deklarācijās par Ministru kabineta darbu bija minēta arī Administratīvā procesa likuma izstrādāšana. Ministru kabinets 1995.gada 28.martā apstiprināja Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcija, kurā tika noteikti valsts pārvaldes darbības pamatprincipi – tiesiskums, taisnīgums, atklātība, cieņa pret personu, efektivitāte, rīcības brīvība ar atbildību un racionālisms. Cita starpā tika noteikts, ka :
• tiesiskums tiek garantēts ar to, ka valsts pārvalde pamatojas uz likumu un tās darbība ir pārbaudāma attiecībā pret likumu,
• taisnīgums izpaužas valsts pārvaldes iestādes vai amatpersonas darbībā un darbības rezultātā, ko sabiedrība kopumā uzskata par ētiski pareizu (to panāk ar informācijas pieejamību, kontroli par interešu kontroli un tml.),
• atklātības princips izpaužas ieinteresētās puses iespējā iepazīties ar visu administratīvā procesa gaitu, valsts pārvaldes pienākumā sniegt sabiedrībai informāciju par iestāžu struktūrām, savstarpējām attiecībām, konkrētām darbībām, valsts pārvaldes pienākumā nodrošināt informētību sabiedrībā par indivīdu tiesībām un pienākumiem pret valsti,
• cieņa pret personu izpaužas publiskās kalpības garā, tas ir personas godīguma prezumpcijā un gādīgā attieksmē pret personu bez pārspīlētas sīkumainības vai birokrātiskas attieksmes (tas tiek panākts ar vairākām metodēm, tai skaitā, uzdodot valsts pārvaldes darbiniekam pienākumu palīdzēt pilsonim arī tādā gadījumā, ja jautājums nav tieši viņa kompetencē un nostiprinot laipnību kā valsts pārvaldes darbinieka profesionalitātes kritēriju).

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Administratīvās tiesības”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/556764

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties