14.gadsimta itāļu dzejnieks un humānists Frančesko Petrarka

4. Izglītība un daiļrade. 1326. gadā Frančesko Petrarka iestājās garīdznieka kārtā ar nolūku nodoties literārajam darbam. Vēlāk viņš iestājās literatūras studijās. Dzejnieks strādāja pie vēsturiskām tēmām ar nolūku stiprināt tautas nacionālo pašapziņu. 1341. gadā Romā Frančesko Petrarku kronēja ar lauru vainagu un piešķīra viņam Romas pilsonību. Pēc tam dzejnieks izvirzīja tēzi – teorijas pamatatziņu un principus, ka dzejas objekts ir cilvēks un reālā īstenība, nevis dievs un transcendentālais – tāds, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, nedz ar pieredzi, bet no sākta gala piemīt sapratnei. Frančesko Petrarka labi pazina provansiešu, Dantes Aligjēri, Kavalkanti un Čino da Pistojas dzeju. Dantes un Kavalkanti darbos Petrarku visvairāk saistīja viņu poētiskais – dzejiskais stils un valoda.
4.1. Slavenākie Frančesko Petrarkas darbi ir: soneti dievinātajai Laurai ar nosaukumu „Dziesmu grāmata”, kas sastāv no divām daļām „Madonnai Laurai – dzīvai” un „Madonnai Laurai – mirušai”, poēmas „Āfrika” un „Triumfi”, vēstuļu krājumi „Vēstules par personiskām lietām”, „Vēstules bez adreses”, „Vecumdienu vēstules” un „Vēstule nākamajām paaudzēm”, ievērojamu valdnieku un karavadoņu dzīves apraksts „Par ievērojamiem cilvēkiem”, traktāti – apcerējumi „Par vientuļo dzīvi” un „Par mūka vaļas brīžiem”, polemiska – tāda, par ko var strīdēties rakstura darbs „Invektīvas pret ārstu četrās grāmatās”.
…