Volfgangs Amadejs Mocarts

Grūti atrast vēl kādu komponistu, kuru tik ļoti mīlētu klausītāji. Cieņu un mīlestību pret ģēniju parāda dažādu laikmetu un tautību ļaudis. Neskatoties uz to, ka viņus šķir dažādas nodarbes, intereses un gaumes. Ja Mocartu nebūtu pārsteigusi nāve, kas zina, kādus šedevrus vēl bez tādiem darbiem kā “Burvju flauta”, “Dons Žuans”, “Figaro kāzas”, u.c., viņš būtu radījis.
Mocarta vectēvs dēlos jau bērnībā centās ieaudzināt mīlestību pret darbu. Būdams mērnieks, visus darbus darīja akurāti un prasmīgi. Tādēļ, varbūt pat šodien, vēl Augsburgas ielas vēl rotā kāds viņa celts nams. Mocarta tēvs sava tēva profesiju nomainīja pret mūziķa un pedagoga darbu. Pārceldamies uz Zalcburgu, viņa saikne ar mūziku vēl vairāk nostiprinājās, jo Zalcburgas dzīvē mūzika jau no seniem laikiem ieņēma ievērojamu vietu. Kā gudrs, inteliģents cilvēks, viņš ātri guva panākumus un izcēlās starp Zalcburgas mūziķiem. Nodibinot ģimeni ar Mocarta māti, ģimenē uz visiem laikiem nodibinājusies stingra kārtība.
Volfgangs, būdams pēdējais bērns ģimenē, izjuta ļoti lielu vecāku mīlestību. Jau agrā bērnībā viņš izrādīja ļoti lielu interesi par katru dzirdēto mūzikas skaņu. Un tās viņa ikdienā nāca arvien vairāk un vairāk, un ar katru reizi stiprāk pārņēma viņa – topošā mūziķa – dvēseli savā varā. Arī Mocarta māsa bija ļoti talantīga un ātri apguva visu tēva prasīto. Un viņas panākumus vēroja un atbalstīja arī brālis.

…