Vikingus vienoja vairākas lietas. Tas, ka viņu mājas bija ziemeļu zemes, tas, ka viņi lūdzās vieniem un tiem pašiem dieviem, tas, ka runāja vienā valodā. Taču viss stiprāk šos nepakļāvīgos un bezgalvīgos cilvēkus vienoja karsta velme pēc labākās daļas.
Un tā bija tik stipra, ka bez maz vai trīs gadsimti – no VIII līdz XI gadsimtam – iegāja Vecās Gaismas vēsturē kā vikingu laikmets.
Vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu jāiedala vismaz trijos periodos:
1. agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
…