Vēstures zinātnes izpratne

Kā pirmo grāmatu šim darbam es izmantoju nesen iznākušo A.Varsvalāna “Ievadu vēstures zinātnē”. Šai grāmatā ir stāstīts, ka vēstures jēdziens ir bijis zināms jau 6-7 gs. p.m.ē. Tajā laikā to lietoja sengrieķu filosofi, attiecinādami to uz jebkādu apkārtējās vides izzināšanu. “Pats pazīstamākais bija Milētes Heaketejs (ap 546-480g.p.m.ē.). Izmantodams episkas poēmas, mītus, tautas ticējumus, viņš tēloja dažādu pilsētu, tempļu, vietu izcelsmi, savu darbu nosauca par vēsturi.”(A.Varsvalāns “Ievads vēstures zinātnē”, Rīga 2001; 14lpp.) 5.gs. jēdzienu plaši lieto Heradots.
Arī mūsdienās šim jēdzienam dažāda izpratne, zinātniski tā pēta sabiedrības attīstību. Likumzinātnes vēsture vienkārši izklāstīja notikumus un faktus. Tai laikā tā balstījās uz cilvēka atmiņu.
Tikai 15.gs. tiek mēģināts dziļāk ielūkoties vēstures uzdevumos. Tā laika humānisti uzsver, ka vēsture sevī ietver arī citas zinātnes. Vācu vēsturnieks V.Kellermans secināja, ka vēsturei ir ne tikai jāatstāsta notikumi, bet tie ir arī jāizskaidro.
Pievērst uzmanību vides faktoru ietekmei uz cilvēces attīstību.
19 un 20 gs. vēsture gūst lielus panākumus. Šai laikā buržuāzija vēsturē meklē savu panākumu cēloņus un pretargumentus aristokrātijai. Vēstures autoritāti veicina arī tās loma Eiropas politiskajā izaugsmē.…