Vecu cilvēku motīvs Joņa Biļūna prozā

Rakstnieks tēlaini apraksta 1.daļas galveno varoni. Vecenītei ir astoņdesmit gadu. „Smagais dzīves nastu un bēdu jūgs ir noliecies lejup viņas sirmo galvu, izvagojis grumbām viņas kādreiz skaisto seju un vājajās rokās iespraudis līku, zarainu kūju. Uzlikusi baltu mici, apvilkusi plikādas kažoku, viņa aši steidzas rudens dienā pa ielu - sakumpusi, uz savas nūjas atbalstīdamās.” Viņa ir labestīga, sirsnīga un mīļa- glauda bērnu galvas un „viņas seja atplaukst, acis smejas”. Viņa palīdz apkopt kādu jaunu sievieti un zīdaini, ko atnesusi no upītes atvara. Kad mācītājs kristīs bērniņu un dos vārdu, tad viņš izaugs par skaistu cilvēku. Rūpes un nesavtīga mīlestība raksturo šo vecenīti.

Visi vecīši un vecenītes izvēlētajās pasakās aprakstīti ar lielu bijību, cieņu, ir saprotoši, izpalīdzīgi un sniedz kādu dzīves mācību. Rakstnieks norāda uz to, ka paši ievainojamākie un trūcīgākie cilvēki var sniegt līdzcilvēkiem visvairāk mīlestības un dāsnuma. Nereti mūsdienās par to aizmirstam, domājot tikai par savu labklājību un mantisko stāvokli, atņemot to vecākiem. Vecie cilvēki no mums neko neprasa, ir ļoti pieticīgi, viņi vēlas būt kopā ar sev tuviem cilvēkiem vai arī svešiniekiem līdz savai pēdējai dienai.




…