V.Benjamins "Iluminācijas. Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā"

Daba, kura runā ar kameru, ir atšķirīga no tās, kura runā ar aci. Pateicoties savai tehniskajai struktūrai, kino ir atbrīvojis no iesaiņojuma to fiziskā šoka efektu, kuru dadaisms vēl turēja it kā iepakotu morālajā.

Masas ir matrice, no kuras atkal un atkal no jauna atdzimst visas ierastās nostājas pret mākslas darbiem. Kvantitāte ir pārtapusi kvalitāte: lielās līdzdalības masas ir radījušas citādu līdzdalības veidu. Diamels dēvē kino par laika nosišanas līdzekli vergiem, izklaidi neizglītotām, nožēlojamām, pārmocītām radībām, kuras plosa viņu rūpes. Šeit ir nepieciešams precīzāks skatījums. Izklaide un koncentrācija veido pretstatu pāri, kas pieļauj šādu formulējumu: tas, kurš mākslas darba priekšā koncentrējas, iedziļinās un iegrimst tajā. Izklaidēta masa iegremdē mākslas darbu sevī. Pierast var arī pie izklaides. Ja spējam kā izklaidi veikt noteiktu uzdevumus, tas rāda, ka tie ir kļuvuši par darba pieradumu. Izklaidētā uztvere, kas aizvien skaidrāk liek sevi just visās mākslas jomās, būdama visapjomīgāko apercepcijas pārmaiņu sindroms, kino ir atradusi savu īsteno prakses instrumentu.

…