Es iepazinos ar ļoti talantīgiem cilvēkiem, kuri uzstājās ar publiskām runām, neskatoties uz to, ka viņu valoda nebija skaidra. Redzēju sievieti, kura dzied un spēlē klavieres, neskatoties uz to, ka viņa ir neredzīga. Iepazinos ar vīrieti, kurš nodarbojas ar jāšanas sportu, neskatoties uz to, ka viņam ir kustību traucējumi un viņa gaita ir nestabila. Kāda sieviete, kurai ir smaga ķermeņa deformācija un samazināts muskuļu spēks, spēja lieliski gleznot, tulkot tekstus un ir sarakstījusi grāmatu. Kāds jaunietis, kuram ir ļoti mazattīstīts fiziskais ķermenis, var aktivitātēs piedalīties esot guļus stāvoklī, ir apveltīts ar lielisku atmiņu un ir īsta „staigājoša enciklopēdija”. Šie cilvēki bija gudri, drosmīgi, izpalīdzīgi, zinātkāri, jautri, fiziskas aktivitātes un izglītojošas lekcijas mīloši. Katrs no viņiem centās būt noderīgs un palīdzēt otram, ar to mazumiņu, ko viņš var.
Tas atvēra manu sirdi un paplašināja redzesloku. Es cilvēkus ar invaliditāti ieraudzīju jaunā kvalitātē. Galvenais ir saredzēt spēju nevis nespēju! Es nolēmu, ka veltīšu savu laiku un dzīvi, palīdzot veidot un mainīt sabiedrības locekļu domas, uzskatus par cilvēkiem ar invaliditāti kā pilnvērtīgiem locekļiem. Piedalos aktīvu sociālajā darbā, brīvprātīgi piedalos sēdēs un sapulcēs, lai stāstītu to citiem. Katrs cilvēks ir vērtība!
…
