Un tajā klusumā man stāvēt

Šorīt es pamostos agrāk kā ierasti. Es guļu un klausos. Neko nedzirdu. Savāds klususms. Es domāju: ,, Kur palicis ierastais “pakš, pakš” aiz loga?” Es pieceļos.Ir palicis vēsāks. Pieeju pie loga, atveru aizkarus un redzu, ka ir uznidzis sniegs – pirmais šā gada sniegs. Mani pārņem savāda sajūta – nedaudz baisa, satraucoša, bet vilinoša. Es aizveru acis un dodos domu lidojumā. Savā lidojumā sastopu mužīgo jautājumu par dzīves jēgu, pārdomas par sevi un idejas nākotnei.…