Es esmu daudz dzirdējusi par to, kā notika kādreiz pirmsskolā, un salīdzinājumus kā notiek tagad. Vecot nelielu aptauju sev tuvajiem, secināju, ka liela daļa atbildēja, ka kādreiz pirmsskolā bērni ir bijuši patstāvīgāki. Iespējams, ka pie tā ir vainīga vecāku izlaidība, kā arī mūsdienu tehnoloģijas, to ir grūti izprast.
Kādreiz, kad bērnam pateica kaut ko, kas ir jāizdara, viņš to arī izdarīja, taču mūsdienās, kad bērnam palūdz kaut ko izdarīt vai atnest, viņš bieži vien nesaprot par ko iet runa vai kur tas atrodas. Viņš nesaka, ka nedarīs, bet viņš nezina, nedomā līdzi. Domāšana un atbildība nav tik labi attīstīta, jo mūsdienās vecāki daudz ko izdara bērna vietā, neaizdomājoties par to, ka bērnam ir nepieciešams pašam attīstīt domāšanu un atbildības sajūtu ar vecāku palīdzību, jo viens pats pirmsskolas skolotājs bez vecāku atbalsta to nevar izdarīt.
Agrāk bērnu dārzos, bērniem bija mazdārziņi – bērni raka, mācījās sēt un stādīt, paši novāca ražu, un bērni par to ļoti priecājās, taču mūsdienās reti kurš bērns priecātos par kaut ko šādu. Mūsdienās bērniem patīk vairāk laiku pavadīt telpās un spēlēties ar mūsdienu tehnoloģijām un mūsdienīgām rotaļlietām. Bērni paši nesa, paši ēda, un paši priecājās. Toreiz no bērniem nevarēja dzirdēt tādus vārdus, kā – es neēdīšu, es nedarīšu, es negribu. Taču es pati vēlos un pati arī šo mainu, kā arī es to ieteiktu citām pirmsskolas skolotājām.
Bērni zinātkāri ir bijuši, ir un noteikti arī paliks. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka bērniem nav uzmanības noturības. Viņi apskatās, ieraudzījuši ir un tas arī viss. Tikai dažiem no visiem ir ļoti daudz jautājumu par šo priekšmetu. Kā arī, bērni mūsdienās mazāk ir ieinteresēti palīdzēt vecākiem vai pirmsskolas skolotājiem vai auklītēm.
…
