Sevis meklējumu atklāsme emigrācijas dzejā

Katrs mēs kaut ko meklējam, tikai jautājums ir, vai mēs to atrodam un spējam noturēt. Kāds no mums meklē savu otro pusīti, cits - vietu, kur piemesties un justies kā mājās, bet vēl kāds savu iekšējo būtību un dzīves jēgu. Tad nu katrs mēs brienam savu dzīves ceļu ar sev piešķirto dzīves uzdevumu: meklēt pazaudēto vai vēl neatrasto.
Trimdas un emigrējušie latvieši pieder pie to meklētāju grupas, kuriem ir jāmeklē tas, kas atstāts aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām mīļajās tēva un mātes mājās, uz noslīpētā bruģa vai tik skaistajā, pavasara ziedoņa pārņemtajā ābeļu dārzā, vai varbūt zaļajā, vasarnīcu ieskaujošajā un lietū piemirkušajā mauriņā, kurš izdvašo tik spēcinošu un svaigu elpu, ka varētu pacelties spārnos un pārlaisties pāri Daugavai ar vienu vienīgu spārnu vēzienu.…