Viss mainās, bet nekas nezūd. R. Blaumanis kā Ugunsputns, kā nedziestoša leģenda piedzimstot uz mūžīgiem laikiem ierakstīja savu vārdu Latvijas literārajā vēsturē. Izcilais rakstnieks pirms pāris gadiem veiktajā aptaujā tika atzīts par visu laiku 3. ietekmīgāko cilvēku, kas dzīvojis Latvijā, bet savā laikā tika saukts par Ērgļu sveci - par gaismas, kultūras nesēju. Arī uzceltie pieminekļi vēsta par viņa spēcīgo ietekmi uz latviešu tautu. Jau pagājis gadsimts kopš apstājušies Blaumaņa sirdspuksti, bet viņa darbi, Vidzemes daba un ļaudis tajos dzīvo un elpo kā dzīvi. Viņa spalvai pieder daudz izcilu darbu. To lielākā mūza neapšaubāmi bija Braki, kur klusumā un mierā tapa lielākā daļa viņa stāstu, noveļu un lugu .Ienākot Brakos, caur dienvidu silto vēju sajutu Blaumaņa sendienu noskaņu. Šķiet, ka pats Blaumanis iznāks no sētsvidus garā mētelī un sagaidīs mani tikko nojaušamu smaidu. Lapas zem manām kājām pacēlās augstu gaisā, ieraujot mani pagātnes virpulī.
Rakstnieks Brakos sāka dzīvot 1868. gadā. Viņš no sirds iemīlēja šo zemi, vēlāk stādīja ap māju kokus un rūpējās par apkārtni, lai tā dotu prieku pašam un mājas ļaudīm. Rakstnieka daiļradi caurstrāvo vienkāršība, cilvēcība un gaišs humors- sajūtas, kas roku rokā gājušas kopā ar Braku māju mierīgo dzīves ritmu. Te ,Brakos,tapuši darbi, kuru tēli līdz spēku izsīkumam cīnījās par savām lielākajām dzīves vērtībām –mīlestību, naudu, ģimeni vai draudzību. Omulīgajā koka mājiņā rakstnieks ļāvās fantāzijas lidojumam. Spalva rūpīgi vienu pēc otra vilka smalkus burtus, veidojot līdz šim latviešiem neredzētus prozas darbus. Šīs sienas deva viņam spēku un iedvesmu. Vienkāršais darba galds, necilais grāmatplaukts –tā Braku vide, bet latviešu klasiķa radītie tēli tika sastapti ikdienas dzīvē. Strādājot Kokneses muižā par rakstvedi, Blaumanis vērīgām acīm ieskatījās tās dzīvē, redzēja zemniekus līdzīgi Andriksonam staigājam, veltīgi meklējam taisnību pie vācu kungiem, redzēja, kā muiža zemniekus izmanto un ar savu netaisno rīcību ietekmē viņu raksturus
