Rūdolfs Blaumanis "Pazudušais dēls"

3. Kāpēc lugas izskaņa ir dramatiskāka nekā stāsta “Pērkoņa negaiss”? Roplaiņa pēdējie vārdi: “Nošāvu zagli…” (Remarkā teikts – “Ienāk ātri ar pistoli rokās. Ierauga skapi vaļā un Krustiņu logā. Iekliedzas briesmīgi.”) Ko ar šādu finālu lasītājam ir pateicis Blaumanis?
Lugas “Pazudušais dēls” izskaņa ir dramatiskāka nekā stāsta “Pērkoņa negaiss”, jo vecais Roplains zināja, ka logā stāv nevis parasts zaglis, bet paša dēls, “Pērkoņa negaisā” tēvs savu nodarījumu apzinājās tikai pēc paveiktā. Kad Roplains ar Gustu bija devušies palīgos meklēt no ieslodzījuma izbēgušo Jurku, vārdi, ko sacīja pa ceļam satiktais Jurkas tēvs, šķiet, iespiedās sirdī Roplaiņu saimniekam: “Vai tu domā, ka man roka nodrebētu, plinti paceļot? Ja es viņu mežā būtu saticis, nebūtu gaidījis padodamies, būtu viņu nošāvis kā suni! Labāk lai dēla nav nekā tāds.” Roplains domāja, cerēja, ka viņa dēls ir labojies, vairs ik vakaru uz krogu neies, uz spēļu galda savu mantu vairs neliks un no citiem naudu neaizņemsies, taču viņš bija kļūdījies. Sāpes, ko tēva sirdī radīja skats uz logu, kurā stāvēja zaglis, viņa paša dēls, tas pats jaunais vīrs, par kuru vēl tikko bija teicis: “Cik daudz trūka, ka Krustiņš būtu nonācis tikpat tālu kā Jurka. …