Romāns ''Sola'' pārspriedums

Trimdas literatatūra ir pilna ar ilgu, vientulības un atsvešinātības tematiku. Arī
G.Janovska romānā ''Sola'' nav brīdis, kad lasītājam netiek atgādināts, cik tālu Arturs jūtas no
savas ''sapņu zemes''. Viņa atmiņas viņu nelaiž brīvu un cilvēki no Solas līdz galam nepieņem
viņu. Romāns rada problēmu, kurai redzami nav atrisinājums, mūsu varonis nespēs un nevēlas
mainīt savu būtību, lai iederētos. Lasot jau var nojaust beigas, Arturam nekas neatliks kā dzīvot
bez savu lielāko velmju piepildīšanas pieticīgi mūžīgā neapmierinātībā un sāpēs ar mazu cerību
uz atgriešanos.
Arturs nav ne tuvu zemei, pēc kuras viņš alkst, bet viss viņam atgādina to. Konstanti viņš
nodomā, cik atšķirīga un savāda ir Sola ar tās iedzīvotājiem.…