Riharda Štrausa operas "Salome" rakstiskā analīze

Kulminācijas brīdī Salomes priekšā uz šķīvja parādās Jāņa Kristītāja galva. Satraucis klausītājus ar vēl nedzirdētām disonansēm, Štrauss tos tagad mulsina ar vienkāršām nekrofiliskas svētlaimes akordiem. “Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu” Salome dzied. Hērods ir šausmās par notikumu, ko izraisījusi viņa paša asinsgrēcīgā iekāre. “Prom mēnesi, prom zvaigznes!” viņš aizsmacis iesaucas. “Te notiks kaut kas briesmīgs!” Uzgriezis skatuvei muguru, viņš kāpj augšup pa pils kāpnēm. Mēness, klausīdams viņa pavēlei, nozūd mākoņos. Zemākie metāla un koka pūšaminstrumenti rada neparastas skaņas: operas ievadmotīvs izvēršas par neganti kvēlu akordu. Tam pāri skan flautu un klarnešu mokoši garie trilleri. Atkal spēcīgāk ieskanas Salomes mīlas tēmas. Skūpsta brīdī satiekas divi vienkārši akordi, acumirklī pārtop par astoņu nošu disonansi.
Mēness atkal parādās. Hērods kāpņu augšgalā pagriežas atpakaļ un iesaucas: “Nogaliniet to sievieti!” Orķestris mēģina atkal nodibināt kārtību un nobeigumu do minorā, bet tikai palielina jucekli: mežragi spēlē ātras pasāžas, kas saplūst kaucienā, timpāni rībina četru nošu hromatiskā rakstā, koka pūšaminstrumenti spalgi brēc. Īsāk sakot, opera beidzas ar astoņām taktīm trokšņa.

…