Recenzija par Marka Aurēlija grāmatu "Pašam sev"

Marka Aurēlija grāmatā ‘’Pašam sev’’ ir apkopoti pagātnes domātāju darbi. Šis darbs ir izdots pirmo reizi 1559.gadā Cīrihē, un nav zināms, vai nosaukumu tam devis Marks Aurēlijs vai vēlāko laiku lasītāji. Nav arī zināms, vai tās ir tikai piezīmes sev, vai to autoram bijis nodoms publicēt, vai tā ir dienasgrāmata vai filozofiska sacerējuma fragmenti u.tml. Daudzas vietas apcerē ir tik intīmas, ka saprotamas tikai pašam autoram, izklāsts nav sistemātisks. Tā vien šķiet, ka autors nedomā lasītājam paskaidrot, - viņš raksta tieši sev: Markam Aurēlijam Antonīnam.
Marks Aurēlijs Antonīns (122. – 180.), dēvē par ‘’filozofu uz troņa’’, dzimis Romā augstu situētu vecāku (tēvs- pretors) Romā un jau bērnībā guvis labu izglītību (mācījies grieķu un latīņu valodas, filozofiju, glezniecību). Jau agrā jaunībā Marks Aurēlijs sāk administratīvo darbu. Pirmais ieņemamais amats – kvestors (138). Tajā pašā gadā viņs saderinās ar imperatora Antonīna Pija meitu Faustīnu. Pirmo reizi par konsulu viņš kļūst 140.gadā, otro reizi – 145. gadā (tad arī apprecas). 161.gadā atkal kļūst par konsulu un pēc imperatora Antonīna Pija nāves valda kopā ar Lūciju Vēru līdz 169.gadam, bet pēc tam līdz mūža galam valda viens pats. Viņš izvērsis intensīvu politisko darbību, ne uz brīdi nepārtrauc izglītoties. Apguvis stoicismu, cenšas sekot šīs mācības principiem visu mūžu. Galvenais jautājums, kas viņu nodarbina, ir šāds: kā savienot divas lietas – būt imperatoram un nepārstāt būt cilvēkam? Savā iekšpolitiskajā darbībā necenšas īstenot stoicisma filozofijas pamatprincipus (galvenās viņam ir valsts vajadzības). …