Recenzija par dokumentālo īsfilmu "Cukurvate, degunlāči un monocikls"

Kā filmas galvenie varoņi uz kuriem vairāk tika virzīta uzmanība bija maza ,apmēram, desmitgadīga puisēna un viņa trenera attiecībām. Kā puisēns cenšas pildot trikus un viņam ne īpaši spoži sanāk un protams ,treneris nedaudz stingrāk uzrunā viņu , un viņš turpina darīt ,caur asarām un šņukstiem ,bet dara. Izraisa divējādas sajūtas , cirkā nevar būt vājas personības ,lai vai kas ir jāiet un jādara ,tas norūda un rūdījums šai pasaule nevar būt par maz ,bet tai pašā laikā ir nedaudz skumji skatīties uz mazo puiku ,kurš , šķiet ir tur ,jo vecāki arī ir cirka cilvēki, un kaut kā loģiski sanāk,ka arī bērnu pavelk uz šādām izdarībām. Vai viņam maz ir bērnība, kur viņš pavadu laiku ar draugiem spēlējot policistos un bandītos, nevis tikai cirka telpās katru dienu vingrinoties? …