Recenzija par Aika Karapetjana filmu "Cilvēki tur"

Līdzīgi kā pēdējo divu gadu plašāk apspriestajās latviešu režisoru filmās Kolka Cool (2011, Juris Poškus) un Dokumentālists (2012, Ivars Zviedris) arī Cilvēki tur Aiks Karapetjans attēlo cilvēku, cilvēku grupu starp mums sabiedrībā – nekas netiek idealizēts, viss tiek attēlots reālistisks, iekļaujot attiecīgajam sabiedrības slānim raksturīgo leksiku, personību tiešumu, tā liekot sabiedrībai domāt, paskatīties uz sevi no malas, zināt par to, kā ir tur, sajust kaut mazliet atbildību par līdzcilvēkiem un galu galā par sevi, jo cilvēks veido cilvēku, viens otru ietekmē un iespaido, sagrauj vai palīdz realizēt sapņus. Ne velti šīs trīs filmas izraisījušas pretrunīgas diskusijas – vieni, kas atbalsta ikdienas cilvēka parastā, cilvēka no dzīves atainošanu kinolentē, otri, kas asi iebilst pret jebkādu tik tiešu atklāšanu mūsu sabiedrībā esošo neizglītoto, savādāko cilvēku, kurš galu galā ietver sevī tās īpašības, kas piemīt lielākajai daļai sabiedrības pārstāvju un kas tiek noliegtas, tādējādi skaidri parādot savu nevēlēšanos redzēt reālo situāciju un vēlmi turpināt veidot nepamatotus priekšstatus, dzīvojot savā mikrorajonā. Tīri sižetiski Cilvēki tur lielā mērā neatšķiras no ikdienas televīzijā redzamajiem degradējošajiem detektīvseriāliem, tikai atšķirībā no tiem, šajā filmā ir ietverta saturiskā doma, simboli, nianses, tāpēc filma rosina domāt, runāt par to un analizēt, nevis aizmirst uzreiz pēc tās noskatīšanās.…