Recenzija operai "Madame Butterfly"

Uvertīras, kas bija katra cēliena sākumā, deva īsto noskaņu, cēlienu ievadot. Ļoti interesanti bija tas, ka uvertīra nebeidzās, bet pārgāja un saplūda ar nākamo skanējumu. Otro cēlienu ievadošā uvertīra bija maiga un plūstoša, tāda stila mūzika caurvija visu otro cēlienu. Bija dzirdama arfas spēle, kas piedeva vieglumu un patīkamu noskaņu. Solisti dziedāja izjusti, bet brīžiem likās, ka nav kopējas organizācijas. Vietām bija saklausāmas japāņu mūzikas tēmas, īpaši otrajā cēlienā. Bieži vien bija dzirdams koris.
Īpaši jāuzslavē dekorācijas un kostīmi. Saskaņā ar libreta vidi dominēja japāņu ornamenti, ziedu raksti. Telpa bija iekārota reālistiski ticami – ziedošs ķiršu koks, japāņu stila dzīvojamās ēkas. Lielās bīdāmās durvis dibenplānā iegaismojās gan vakara saules toņos, gan zilganā nakts krēslā, gan rīta saules gaismā. Gan solistu, gan kora tērpos acis priecēja apģērbu krāšņums un bagātīgais rotājums. Arī grims bija pietiekoši veiksmīgs, bet prasījās vēl bālāku sejas ādu un izteiksmīgākas lūpas.
Liels pluss bija titri latviešu un angļu valodā. Vienīgi sēžot tuvu skatuvei, varētu būt grūti tos izlasīt. …