Rainim piemita plaša interese par dažādām zinātņu sfērām, piem., bioloģiju, astronomiju. Interesējies par austrumu filozofijām, vairāk pievēršas budismam. Cenšas radīt jauna veida dzeju, nozīmīgu vietu ierādīdams filozofijai - visu zinātņu mātei. Uzskata, ka mākslai un zinātnei savstarpēji jāsadarbojas un jābagātinās.
Cilvēks Raiņa mākslā ir galvenais. Tikai cilvēks ir visa radītājs un cēlājs, viņa iespējas neierobežotas. Rainis rada mītu par nākotnes cilvēku – pārvarīgu cilvēku, kas spēj pacelties pāri sev, kura gara spēks ir neaptverams. Visos procesos galvenā nozīme ir cilvēkam pašam. Pārliecībai un mērķa apziņai jānāk no paša, spēks jāsmeļas sevī, citādi draud apstāšanās, ko var nosaukt par garīgu nāvi.
Raiņa kustības filozofija vērojama lielākajā daļā darbu. Viņu neapmierina pasīva vērošana, viņš grib ietekmēt, pārveidot cilvēku attiecības un dzīvi vispār. Mainība – cilvēka dzīves pamats. Vai nu spēt mainīties, vai arī beigt savu eksistenci. Rainis apgalvo, ka absolūtā gala nav, jo katrs gals ir kā jauna sākums. Nav pieņemama bezmērķīga kustība, ir jābūt mērķim. Neatzīst apļveida kustību ar atražošanu un atkārtošanos, atzīst spirālveida kompozīciju, kur katrs attīstības loks sākas jaunā pakāpē, un tas ir viens no Raiņa daiļrades mākslinieciskajiem pamatprincipiem.
Arī pretstatu vienība un cīņa ir viens no attīstības pamatfaktoriem. Jebkurā procesā, notikumā ir pretrunas, pretstati. Pretstatu cīņa ir absolūta, mūžīga, tātad arī attīstība ir mūžīga.
Vienotais veselums divējādojas, un tas ir jautājums par divējādo iedabu vispār, kas ir katrā no mums. To redzam arī Raiņa tēlos: Lāčplēsī, Jāzepā, Spīdolā. Raksturīgs sievietes būtības iekļāvums divos atšķirīgos tēlos: Dina – Asnate, Laimdota – Spīdola. Šo tēlu pārus var uztvert kā vienotā veseluma pretstatu.
