Elites konsolidācija: pozitīvais un negatīvais
Klasiskie elites teorētiķi elites konsolidāciju uztvēra kā neatgriezenisku un neapšaubāmu- tā bija gandrīz aksioma. Citādi ir ar Puntnamu, kurš uzskata, ka elites vienotības vai sašķeltības izpētei nepieciešami empīriski pētījumi- nepietiek ar teorētisku definīciju. Viņš izvirza vairākas elites integrācijas dimensijas:
• Sociālā homogenitāte- elite sastāv no cilvēku grupas, kam ir līdzīga sociālā izcelšanās, dzīves stils, izglītība, vērtību sistēmas. Visi šie aspekti nodrošina elites integrāciju. Bez tam, jāatzīmē, ka politiskās elites locekļiem ir līdzīga socializācijas procesa pieredze- tas ļauj viņiem, pat savstarpēji nepazīstot vienam otru, vieglāk rast kopēju valodu nekā sociāli dažādiem indivīdiem. Lielu lomu spēlē arī izcelšanās un radniecīgās saites, kam gan ir arī negatīvi aspekti- ģimenes saišu dimensija spēj ne tikai vienot elites, bet arī šķelt tās. Ļoti liela loma elites integrācijā ir izglītībai. Parasti var novērot, ka valdošās elites locekļi ir no līdzīgām izglītības iestādēm. Tā piemēram var novērot, ka gandrīz visi ASV prezidentiem ir juridiskā izglītība. Tomēr Puntnams norāda, ka sociālā homogenitāte viena nav pietiekams faktors, lai nodrošinātu elites vienotību, pastāv vēl citi faktori, kas to ietekmē.
• Rekrutēšanas modelis nosaka to, līdz kādai pakāpei elites locekļi darbojas vairāk nekā vienā organizācijā. Piemēram komunistu partijas elitē darbojās gan birokrātiskās, gan militārās elites locekļi. Rietumu demokrātijās ārkārtīgi izplatītas ir dažādas konsultatīvās padomes un institūcijas. Lielbritānijā elites vienotību veicina aspekts, ka elites locekļi “mācekļa gados” darbojušies kopā kādā nozarē.
…
