Pieķeršanās nozīme personības attīstībā

Ar lielu interesi iepazīstoties ar Dž. Boulbija teoriju, secinu, ka tā ir pamatota, man ļoti noderīga, tīri personīgi žēl, ka nebiju ar to iepazinusies agrāk, kad dzima mani bērni, tikai mani nepamet sajūta un ir neizsakāmi žēl par to, ka viens ir teorija, bet otra medaļas puse ir reālā dzīve, kur var redzēt apstiprinājumu šai teorijai, tikai maz ko var mainīt. Domājot par šīm likumsakarībām, mani nepamet sajūta, ka:
mūsu sabiedrība ir slima;
man kā sociālai darbiniecei ir „īsas rokas”;
alkoholisms ir ļoti lipīga slimība;
bērni, kas nav saņēmuši vecāku mīlestību, ir ļoti traumēti;
viss augstākminētais attīstās strauji progresējošā ātrumā no paaudzes uz paaudzi.
Kardināli būtu jāmaina mūsu valsts sistēma, kā tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe, būtu nepieciešami ļoti lieli finansiāli un cilvēciski resursi, lai tiem bērniem, kurus liktenis nav lutinājis ar vecāku mīlestību, un viņi nonāk ārpusģimenes aprūpes iestādēs, tiktu sniegts tāds emocionālais atbalsts, kas vismaz dotu iespēju attīstīties emocionāli stabilām personībām.
Un vēl - šo teoriju bērniem būtu jāapgūst jau skolā, bukletu veidā to vajadzētu dalīt Dzemdību namos, kā obligāto kursu vajadzētu ikgadēji apgūt bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem un visiem sociālajiem darbiniekiem.

…