Pārdomas par E.H.Eriksona grāmatu "Identitāte: jaunība, krīze"

Lai nostiprinātu identitātes apziņu ir nepieciešama enerģija , kuru jaunietis gūst ar izziņu un sapratni , ģenitālo briedumu un fizisko augšanu. Šīs lietas ir svarīgas ,kad jau ir izveidojusies identitāte, jo ,piemēram, ja 2 cilvēki ir jau nobrieduši fiziskai spējai vairoties ,tas nenozīmē ,ka viņi spēj jau viens par otru parūpēties un nodibināt mīlestības saites. Indivīdi sevi noliedz, tādēļ nespēj būt lojāli un uzticīgi pret citiem.
Cilvēka likteni nosaka gan anatomija ,gan vēsture, gan personība. Patiesa vienlīdzība ir ikvienas personības tiesības būt radošam savā neatkārtojamā veidā ,neapspiežot savu būtību un nemēģinot līdzināties citiem. Katram cilvēkam identitāte ir sava un radoša, tāpēc E. H. Eriksons nespēja sniegt vienu konkrētu, kodolīgu identitātes definīciju. Svarīgi ir uzsvērt ,ka būtu jārespektē pusaudžu raksturīgās īpatnības. Kā arī jāņem vērā ,ka no iepriekšējo dzīves periodu bijušajām problēmām , var veidoties identitātes difūzija. Identitātes difūzijas periods var ilgt vairākus mēnešus un pat gadus. Izeja no identititātes difūzijas: izaug un kļūst par pieaugušo, bet dažreiz nelabvēlīgi varianti – iesaistās sociāli nelabvēlīgās grupās,bet dažreiz var arī neredzēt citu izeju kā pašnāvību. Identitāte ir cilvēka individuālais es, kurš katrai kultūrai, tautai ,vēsturiskajam posmam un tenoloģiju attīstības līmenim ir definējam savādāk.

…