Ozola lūgums ugunsgrēkā

Es atveru acis … Debesis ir tumšas, virs manis ir liels dūmu mākonis. Kāpēc tas tā? Kas notiek? Apkārt ķērc mazas balstiņas, sprakšķ vecie celmi. Kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt! Dzīvnieku bari paskrien man garām pat nepasveicinot. Vai esmu, ko nogulējis? Viss apkārt apklust, vējš saceļas un ieraugu uguni. Tā dodas tieši man klāt, tieši man virsū …
Paldies Dievam, tas bija tikai nelāgs sapnis, un es pamodos.
Cik jauki ir atvērt acis un ieraudzīt, ka visapkārt viss dzīvo savu dzīvi – putni pārlido no viena koka uz otru, it kā rotaļājoties…