Manuprāt, neverbālā komunikācija ir vēl būtiskāka par verbālo, jo spēj sniegt daudz vairāk informācijas par mums kā par cilvēkiem. Kā, piemēram, aizejot uz darba interviju ar savu potenciālo darba devēju cilvēkam uztraucēties tas neviļus pauž savas ārējās izpausmes ar žestu un mīmikas palīdzību un daudzi no šiem žestiem un runas maniere kādu lietojam var atmaskot mūsu iekšējo ne pārliecinātību par sevi. Sarunā ar vārdiem var piemānīt, jo mutiski saziņas līdzekļi tiek izmatoti mūsu prāta apziņas līmenī, kamēr ķermeņa valoda, tai skaitā žesti, ir zemapziņas zīmju sistēma. Tos var slikti kontrolēt vai nevar kontrolēt vispār, tāpēc tie parāda mūsu patiesās jūtas un nodomus. Tādēļ var rasties situācija, kad verbāli mēs sniedzam informāciju par sevi, taču mūsu ārējās neverbālās izteiksmes nonāk ar tām pretrunā nepaužot tiešu pārliecinātību gan par sevi, gan saviem uzskatiem un zināšanām.
Secinot to cik plaša ir mūsu neverbālā saskarsme un maniere kā mēs to pasniedzam, persona, kas šajā jomā ir lietpratējs analizējot neverbālo informāciju spēj iegūt daudz plašāku informāciju par komunikācijas partneri nekā sarunājoties ar viņu. Par pamatu tam galvenokārt kalpo dažādi sociālie eksperimenti, kas pierāda, ka cilvēks minimāli spēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi, gan tas, ka tajā ir daudz mazāk apziņas radītu stereotipisku elementu, tādēļ diezgan droši var apgalvot, ka neverbālā komunikācija ir personas kā komunikācijas subjekta galvenā izpausme. …
