Savu darbu es gribētu iesākt ar eseju, kuru esmu uzrakstījusi jau sen. Tas ir mans priekšstats par nāvi.
…Neviens nekad neuzzinās kā Viņa izskatās.Viņa atnāk bez ielūguma un dabūjusi , kas Viņai vajadzīgs, lēnām un klusu aiziet projām. Viņa ir varena, Viņa ir ļauna, Viņa nepakļaujas nevienam.Viņas uzvedībai nav paskaidrojuma, Viņu nevar apturēt , Viņu nevar paredzēt.Viņa atnāk un iznīcina visu dzīvo, paņemot tevi sev līdz.
Kad pagātnes ēnas dejo ap tev, uz Viņas sejas rotājas viltīgs smaids, jo par vēl vienu dvēseli ir kļuvis vairāk. Ar dvēseli, kas ir melna kā nakts, kas dzīvē nepazina mīlestību un žēlumu, un tātad neuzzinās to arī nekad. Viņa rada sev līdzīgus un neattīrot mūsu dvēseles no savas ietekmes, atgrieza tās atpakaļ mūsu pasaulē. Kas aizgāja, tas atgriezās, viss atgriežas …
Viņa davina mums mieru un bezrūpību, tās lietas, kuras dzīvojot, mēs nekad neizzināsim pilnā mērā.Tur, uz kurieni mēs aizejam , valda klusums, jo Viņa nemīl rosību un troksni, Viņa vienkārši neapjēdz tās vajadzību. Viņai nevar būt neka kopīga ar mīlēstību, prieku, labsirdību. Viņa negrib, lai tas viss mums piederētu, tāpēc arī paņem mūs tieši tādos brīžos, kad liekas, ka dzīve ir tikko sākusies…
Viņa pielavās no aizmugures un uzliek savu kaulaino roku uz tava pleca. Viņa klusē…bet tu jau visu esi sapratis . Ir pienācis tavs laiks, viss, beigas……
