Mūžsenā gaismas un tumsas cīņa Raiņa lugā "Uguns un nakts"

Laimdotas un Spīdolas tēli mums liek pārdomāt jautājumu, par kuru cilvēce spriež gadsimtiem ilgi. Vai labāk ir zināt nākotni vai dzīvot vienīgi tagadnē? Spīdolas padomi un rīcība dažkārt var likties neracionāli un ekstrēmi gan viņas apkārt esošajiem, gan mums lasītājiem. Tādēļ, ka tikai skatoties caur nākotnes perspektīvu, Spīdolu var saprast. To varētu pielīdzināt trakam sapnim, no kura pamostoties nodomājam, ka tā gan nekad nevarētu notikt realitātē, bet pēc gada piedzīvojam “déjà rêvé”, tas nepārsteidz. Nākotne normalizē pagātnes ekstrēmus. Tāpēc neformālās sarunās, draugu lokā, fantastikas grāmatās spriežam, kā varētu justies cilvēks, kuru iemestu no pagātnes tagadnē. Spīdola aizstāv savu nākotnes apziņu ar laba darīšanu, padomu došanu Lāčplēsim, tomēr Spīdola nav perfekta. Arī viņa pieļauj kļūdas, apzinoties, kas notiks tālāk un kādas būs viņas darbības sekas. Bet, ja mēs piešķirtu parastam cilvēkam spējas zināt nākotni, apzināt katra un visu pārējo darbību sekas... Vai tad tas nav Dievs, kas paveras mūsu acu priekšā? Es šaubos, vai cilvēkiem drīkst piešķirt šādas spējas. Mēs redzam piemērus, kā cilvēki rīkojas, kad izdzird pareģojumus un tic tiem. Maiju kalendārs, Jāņa atklāsmes grāmata, pasaulē slavenākās gaišreģes Vangas pareģojumi – tie visi spēj mūs iebiedēt, un neļauj izbaudīt tagadni, kurā dzīvojam, kurā progresējam paši sev, nevis nākotnei. …