Mikelandželo Antonioni "Fotopalielinājums"

Sižeta nobeigums rosina domāt vai viss tajā notikušais ir patiesība, vai galvenā varoņa iztēles auglis? Viņš ir noguris, brīžiem izklaidīgs, diskotēkā lieto narkotikas, šie un vēl citi faktori varētu liecināt, ka vīrieša iztēle varētu būt grūti atraujama no reālajiem dzīves notikumiem, saplūstot iedomām kopā ar īstenību. Taču otrs risinājums varētu būt tenisa spēles dzirdēšana, pēc bumbiņas aizmešanas. Iespējams, ka tā ir tikai ilūzija viņa galvā, jo iepriekš visa spēle mīmu starpā norisinājās pilnīgā klusumā. Tomasa izgaišana parāda, ka dzīvē nekas nav paliekošs un mūžīgs, viss ir pārejošs, arī cilvēka dzīve.
Autore secina, ka dzīve un tās svarīgākie brīži ir uztverami kā fotogrāfija, kas ir filmas galvenais simbols. Tā cilvēkam jeb fotogrāfijas skatītājam sniedz priekštatu par notiekošo situāciju iemūžinātajā brīdī, sniedzot mirkļa kontekstu, neatklājot neko, kas noticis iepriekš, vai notiks vēlāk. Filmas stāsts ir viegli uztverams, valoda skaidra un saprotama. Tiek secināts, ka sižets un tā izklāstīšanas veids ir pamācošs, rosina domāt par dzīves vērtībām, uzticēšanos un paļaušanos uz sevi un savām domām. Galvenā varoņa piedzīvojumi un pārdzīvojumi vienlaikus, liek just viņam līdz, salīdzinot sevi kā skatītāju ar galvenā varoņa rīcību.


…