Metafiziskā glezniecība. Džordžo de Kiriko daiļrade

Metafiziskie Karras gleznojumi ir aizpildīti ar cilvēkiem - manekeniem noteiktās arhitektūras un interjera telpās.
1919. gadā Karra publicēja grāmatu "Pittura Metafisica", kurā ir zemu novērtēts un kritizēts De Kiriko ieguldījums kustības attīstībā un jaunieviesumos.
1920-to sākumā mākslinieks iesaistās neoklasicistu grupā "Valori Plastici" un darbojas kā mākslas kritiķis, slavinot atgriešanos pie tradicionālajām vērtībām
Metafiziskā kustība turpinājās neilgi. Pēdējās šāda stila gleznas Kiriko radīja 1918. gadā, Karra - 1921. gadā.
Mario Sironi un Feliss Kasorati savos darbos iespaidojās no šīs kustības, ienesot gleznās totēmiskus manekenus (Sironi) un pārspīlētas perspektīves (Kasorati).
Bezveidīgi manekeni sāka parādīties arī Džordža Grosa (George Grosz), Rūdolfa Šlihtera (Rudolf Schlichter) un Oskara Šlemmera (Oskar Schlemmer) darbos. Milzīga ietekme bija jūtama arī uz Maksu Ernstu (Max Ernst). Ierodoties Parīzē 1922. gadā Ernsta gleznojumos bija jūtama De Kiriko apjūsmošana.
1921. un 1924. gadā Vācijā notika divas milzīgas izstādes, veltītais metafiziskajai glezniecībai. Šobaltdien metafizisko mākslinieku darbi atrodami Milānas muzejos, Londonā, Čikāgā, Stokholmā un citur.
…