Manas pārdomas par vienu grāmatas "Atmiņas un vēsture. No antropoloģijas līdz psiholoģijai" tēmu

Es nespēju saprast, cik varaskāram un zemiskam jābūt cilvēkam, lai varētu likt nodarīt ko tādu! Vienalga, diena vai nakts vidus, bez mantām, ar to, kas mugurā, iedzīt lopu vagonos un izsūtīt uz svešu zemi, citā klimatā, citā vidē, citā sabiedrībā. Ar vienu izsūtīšanas reizi vien, 1941. gada 14. jūnijā, tika izsūtīti 15 424 iedzīvotāji, no kuriem 3400 mira ieslodzījuma vietās un 690 tika izpildīts nāvessods. Tātad vienā reizē mira aptuveni 4090 iedzīvotāju. Vai tiešām cilvēki, kas to organizēja, spēja naktīs pēc tam mierīgi gulēt? Vai viņi neiedomājās par to, kā būtu, ja tur tiktu izsūtīti viņi un viņu ģimenes? Un ja eksistē paradīze un elle, vai mūžīga degšana elles ugunīs maz var būt pietiekams sods šiem cilvēkiem? Pēc manām domām nē…
Kā cilvēki spēja izdzīvot šādos apstākļos? Citāts : „ „Man paveicās” ir bieži sastopama stāstījuma formula. …