Loģika viduslaikos

Loģika viduslaikos tika mācīta kā viena no mākslām. Caur loģiku tika apgūts vārdu krājums latīņu valodā, kas tika lietots filozofiskajā, zinātniskajā un teoloģiskajā rakstībā. Loģikas studenti prata piedalīties strīdos, atšķirt patieso no nepatiesā izmantojot argumentus un no iepriekš zināmām premisām nonākt pie nezināmiem secinājumiem. Viduslaikos uzsvars tika likts uz terminoloģijas attīstību un kļūdu atklāšanu, lai izkristalizētos loģikas “esence”. Domāju, ka loģika viduslaikos piedzīvoja savu uzplaukumu tāpēc, ka informācijas aprite sabiedrībā kļuva iespējamāka. Cilvēki papildus primāro vajadzību apmierināšanai atzina arī garīgās spējas kā vērtību. Attiecīgi izglītības jomā sāka formēties konkrētas sistēmas un prasme domāt “pareizi” bija viena no galvenajām spējām, lai kļūtu par kulturālu cilvēku. To pierāda arī fakts, ka pirmajās Eiropas universitātēs galvenie mācību priekšmeti bija loģika, retorika un gramatika (Vedins, 2000). Vēlāk, kad loģikas pamati bija jau ielikti un pamatlikumi noformulēti, šī zinātne tika papildināta ar dažādām niansēm un attiecīgi vairs nevarēja piedzīvot tik strauju attīstību. Vislielākā loģikas nozīme bija reliģisko mācību skaidrošanā. Ar loģikas palīdzību, manuprāt, tika nostiprināta reliģiskā ticība sabiedrībā, bez kuras nav iedomājama mūsdienu vērtību sistēma.…