Latviešu mitoloģisko tēlu pārdzimšana mūsdienās

Bija ceturtdienas priekšpusdiena. Viss bija mierīgs un kluss, tikai Daugava pēkšņi sāka viļņoties. Te pēkšņi, ūdens virspusē uzpeldēja Lāčplēsis savā rozā akvalangista tērpā. Aizpeldējis līdz krastam, viņš pavisam skumīgs nosēdās pļavā. Izrādās, viņš bija padzīts no Daugavas dzelmes, jo nebija laicīgi nomaksājis īri. Melnais Bruņinieks, protams, par to bija ļoti priecīgs. Jau sen viņi vairs nekaroja fiziski, bet gan drīzāk centās sagraut viens otru morāli. Taču Lāčplēsis bija pamatīgās sprukās, jo namu pārvaldnieku, to jocīgo vīru, kas par Tālavas taurētāju tika dēvēts, nekādi neizdevās pierunāt parādu segt vēlāk. Tā nu Lāčplēsim bija jādodas jaunu māju un jaunas laimes meklējumos.
Iet, iet Lāčplēsis, un pēkšņi ceļmalā redz princesi Zeltīti, kas raud gaužas zelta asariņas, kas pārvēršas zelta oliņās. Bet princese šodien tāda pavisam savāda. Sēž gluži plika, piesegusies tikai ar dadža lapiņu. Un kur tad palikuši viņas skaistie, garie un zeltainie mati? Arī tie ir palikuši pavisam īsi. Izrādās, ka negantnieks Sprīdītis viņu ir tik ļoti apskādējis. Drēbes atņēmis un matus nogriezis. Sprīdītis tagad iesaistījies lielajā biznesā un viss, ko par brīvu varot dabūt, nākot viņam par labu. Tā piemēram, Zeltītes matus viņš grasoties pārdot kādai parūku meistardarbnīcai. Lāčplēsis nu ir nonācis neērtā situācijā. Nevar taču kailu meiteni atstāt ceļmalā vienu. Tā nu viņam nākas atdot savu skaisto akvalangista tērpu un turpināt ceļu tālāk.
Par laimi, skaistajā egļu mežā uzrodas palma. Nopriecājies par necerēto veiksmi, Lāčplēsis norauj vienu zaru un mazliet piesedzas. Nevar taču zināt, ar ko var ceļā sastapties.…