Laime kā pilnības izjūta

Laime viegli rokās nedodas nevienam. Tā nereti ir kā sapņu, ilgu zilais putns. Helvēcijs poēmu „Laime” rakstīja desmit, bet poļu filozofs un mākslas zinātnieks Vladislavs Tatarkevičs savu fundamentālo, unikālo pētījumu par laimi – ap trīsdesmit gadu.
Laimes jautājumam viena no nozīmīgākām vietām ierādīta seno autoru darbos. Aristotelis ētikas zinātnes sistēmas izklāstu „Nikomaha ētikā” sāk un nobeidz ar laimes problēmas risinājumu. Gandrīz visā ētikas vēsturē viens no noturīgākajiem un plašākajiem virzieniem ir eidemonisms (gr. eudaimonia ~ svētlaime, laime), kas visu ētiku cenšas padarīt par laimes mācību. Attīstās arī mācība par laimes psiholoģisku pamatojumu – felicitioloģija (felix ~ laime). Daudzveidīgi laime aplūkota folklorā, ikdienas sadzīves skatījumā, filozofiskās pārdomās. Grūti atrast plašāku daiļdarbu, kurā netiktu runāts par laimi, sāpēm, izmisumu.
Un cik gan savā mūžā neesam saņēmuši laimes vēlējumus?! Bet vai mums pietiek gudrības, mīlestības un spēka ar laimi sadzīvot, laimi radīt un palīdzēt tiem, kuriem dzīves sarežģījumu, strupceļu un bēdu ir pāri mēram?…