Starp šiem strīdiem pastāv šādi jautājumi - vai prāts un ķermenis tiešām ir divu veidu dažādas vielas, un, ja jā, kāda ir to būtība un kā tās ir savstarpēji saistītas abos cilvēkos un vienotā pasaules sistēmā? G. V. Leibnica (1646–1716) racionālistiskā metafizika ir pamats īpaši vācu filozofijai, no kuras izriet Kristiana Volfa leibniciešu racionālistiskā sistēma. Volfa racionālistiskā metafizika raksturīga apgaismībai tajā esošo cilvēciskā saprāta pretenziju dēļ. Neskatoties uz pārliecību un entuziasmu cilvēcīgo apsvērumu dēļ, periodam raksturīgs empīrisma pieaugums gan zinātnes praksē, gan zināšanu teorijā. Šajā virzienā būtisks ir entuziasms attiecībā pret cilvēka kognitīvajām spējām kopumā, nevis pret neatkarīgu zināšanu avotu. Par empīriskā filozofijas virziena priekšgājēju uzskatāms Frānsiss Bēkons. Lai arī Bēkona darbi pieder renesanses laikmetam, revolūcija, kuru viņš apņēmās īstenot zinātnēs, iedvesmo un ietekmē Apgaismības laikmeta domātājus. Empīrisms tika piemērots visiem cilvēka domāšanas un darbības aspektiem. Par galvenajiem empīrisma pārstāvjiem kļuva Džordžs Bērklijs un Deivids Hjūms, līdz ar to empīrisms dominēja Lielbritānijas filozofijā. Ļoti būtisku lomu apgaismības filozofijā ieņem skepticisms, ņemot vērā, ka pārliecība par mūsu intelektuālajām spējām sasniegt sistemātiskas dabas zināšanas ir laikmeta galvenā iezīme. Ņemot vērā apgaismības laikmeta negatīvo, kritisko, aizdomīgo attieksmi pret doktrīnām, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par pamatotām, nav pārsteidzoši, ka apgaismības laikmeta domātāji pievēršas skepticismam attiecībā pret reliģiju , metafiziku un zinātnes dogmām. Kā piemērs šīm un citām apgaismības laikmeta tendencēm jāpiemin Denī Didro un Ž. L. Dalambēra kopīgi radītā “Enciklopēdija”, kas veidota lai apvienotu pilnīgi visas iespējamās zināšanas visās zināšanu sfērās un ir veicinātu cilvēku zināšanu attīstību un izplatīšanu un pozitīvu cilvēku sabiedrības pārveidošanu. Projekts veidots, sadarbojoties visdažādākajiem apgaismības laikmeta intelektuāļiem, līdz ar to, veidojot opozicionāru gaisotni, kas arīdzan, ir viens no apgaismības laikmeta ievirzēm. Līdz ar opozīciju, būtiski minēt, ka apgaismību ļoti lielā mērā identificē ar tās politiskajiem sasniegumiem – laikmetu iezīmē trīs politiskās revolūcijas, kas kopā veido pamatu modernām, konstitucionālām demokrātijām: Angļu revolūcija (1688), Amerikas revolūcija (1775–83) un Francijas revolūcija (1789–99). Politiskais faktors skaidrojams ar apgaismības filzofu uzskatiem, ka esošie sociālie un politiskie principi neiztur kritiku - esošā politiskā un sociālā struktūra ir pārklāta ar reliģiskiem mītiem un noslēpumiem un balstīta uz neskaidrām tradīcijām. Jaunais skatījums dziļi ietekmēja reliģiju un baznīcu – reliģija tika “preparēta” tikpat rūpīgi kā citas filozofiskās jomas, līdz ar to, tā tika krietni racionalizēta – attīstījās vairāki reliģiskie virzieni, kuru centrā vairs nebija tāda kristīgā dieva, kāds eksistēja, piemēram, katoļu baznīcas principos, piemēram, deisms, ateisms, panteisms. …
