Kenets Greiems (1859 – 1932) dzimis Skotijā. Viņam bijusi grūta bērnība: māte mirst, kad zēnam ir tikai pieci gadi, tēvs sāk dzert, un viņam drīz jāatstāj Anglija. K. Greiems paliek pie vecmāmiņas, abi dzīvo Bārkšīras grāfistē Temzas krastā. Zēns stundām ilgi klīst vienatnē, vērodams apkārtējo lauku un mežu iemītnieku dzīvi; augu dienu viņš ir ar mieru aizvadīt pie upes. Te, upes krastā, laukos un mežā, nākamais rakstnieks smēlies galvenos iespaidus savai turpmākajai literārajai jaunradei. To mēs ļoti labi varam redzēt arī K. Greiema grāmatā „Vējš vītolos”.
Pēc pirmajām K. Greiema grāmatām – „Pagāna piezīmes” (1893), „zelta laikmets” (1895), „Sapņu dienas”(1898) – par autoru nostiprinās priekšstats, ka viņš ir smalks literāru miniatūru meistars, kas prot dziļi ielūkoties gan pieaugušo, gan bērnu iekšējā pasaulē. Grāmatu varoņi ir bērni, taču pašas grāmatas vairāk lasa pieaugušie, bērni tās neatzīst par savām.
1904. gadā K. Greiems sāk stāstīt savam dēlam, kuram paliek četri gadi, pasaku, kurā darbojas Kurmis un Žurks. Tā aizsākās stāsts „Vējš vītolos”. Stāsts ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no visas pārējās literatūras, tik neparasts savam laikam, ka neviena izdevniecība ilgāku laiku nevēlas šo darbu izdot, to izdod tikai 1908. gadā, kāda maza angļu izdevniecība.
Bērni ir sajūsmā par K. Greiema grāmatu „Vējš vītolos”, bet kritika un pieaugušie pārsteigti un apmulsuši klusē. „Vējš vītolos” neiekļaujas nekādos literatūras pētnieku noteiktajos ietvaros.
