Kas man rūp!

Tur ir valsts, logi un kaimiņi - viss, ko tiem vajag. Un labi, ja zinu, ka ir kāds kas sprēgā, jo sienas nav biezas un tur jau tie citi - padevīgi maršā soļo.
Liektām mugurām jums nebūs mosties, vien ar spītu acīs un sejā dzestru nopietnību, iet pastalās pretī vienotai Eiropai ! Pie velna, man smiekli nāk ! Es beidzu kājas šūpot un pametu pilsētas jumtus. Laikam jau nav man vienalga par slīkstošo latvieti tur ārā uz ielas. Rūp man tas akmens, ko reiz pacelsim.
…