12. gs. beigās vietējās tautas bija izveidojušas savas valstis vai to veidošanās process tuvojās noslēgumam. Pastāvēja sarežģīta sabiedrības struktūra: hierarhijas virsotnē bija valdnieki, tad novadu un ciemu vecākie, vairākumu veidoja brīvie iedzīvotāji, bet uz zemākā pakāpiena atradās vergi. Sabiedrības virsslānis dzīvoja nocietinātās pilīs. Svarīga loma šajā laikā bija starptautiskai tirdzniecībai - ieved sāli, metālu, ieročus un rotaslietas, izved medu, vasku, zvērādas. Naudas vietā lieto sudraba stienīšus - ozeriņus [100g], zvērādas, vasku.
Latvietis tic Dievam un regulāri lūdzas, viņš tic, ka Dievs sargā un rūpējas par mums gan grūtos brīžos, gan ikdienā. Latvietis ir ļoti māņticīgs, ja melns kaķis pāries pāri ceļam, latvietis nospļausies trīs reizes un apgriezīsies, lai nekas slikts nenotiktu. Manuprāt, latvietim īsts svētums ir brīvdiena. Ka senos laikos, tā vēl joprojām latvietis ir ļoto aizņemts, strādīgs, centīgs un neatstāj neko nepadarītu. Latvietis alkst brīvības – garīgas brīvības. Latvietim nav nekā svarīgāka par savu dzimteni- pat dzīvība bieži vien paliek otrā plānā. Latvietis cenšas pielāgoties apstākļiem. Latvietis lepojas ar tīrasiņu izcelsmi.
Latvietis ir kaut kas cits visam tam pa vidu, jo latvietis nav īsti ne kungs, ne vergs, ne kristietis, ne pagāns, ne liberālais rietumnieks, ne pasīvais austrumnieks. Latvietis ir latvietis un paliks vienmēr tāds, kads tas ienāca, jau pašajos pirmsākumos.
…
