Šajos stāstos ir pierakstītas 1938.gadā dzimušas sievietes atmiņas par bērnību, kam cauri vijās kara gadi un traģiskie notikumi Liepnas pagastā un izmaiņas valstī. Dzīvojot tuvu valstu robežām, Kalvenes ciemā, notikumi attīstījās īpaši strauji. Laikmetā, kad nebija attīstīti masu saziņas līdzekļi, auga neziņa, šaubas, bailes lauku iedzīvotāju vidū. Atmiņām ir pievienoti apdzīvoto vietu apraksti un īpaši aprakstīta Liepnas kauja, arī aculiecinieku atmiņas par to.
Mana dzimtā vieta
Pēc piedzimšanas dzīvoju lauku mājās, kur tolaik dzīvoja vectēvs, vecmāte un viņu 3 bērni – mana māte, mātesmāsa un mātesbrālis. Mans tēvs nomira vēl pirms manas piedzimšanas no pēkšņas saslimšanas un mana māte bija atraitne. Tolaik es augas dienas pavadīju pie vectēva darbgalda, kad viņš šuva apģērbus, jo viņš bija lauku skroderis. Par labu darbu kā amatniekam Kārlis Ulmanis viņam bija uzdāvināja 2 ha muižas zemes.
Es zināju, kā ievērt diegu šujmašīnā, kā šūt un man bija daudz dažādu lupatiņu.
Atceros dziesmas, ko vectēvs dziedāja šujot –
„Pie loga stāvēj` čigāniete, Ugunskurs,
Man tēvs nomira maziņam un māte atraitne.”
Šīs dziesmas es arī dziedāju. Savā laikā vectēvam esot bijuši burši (mācekļi) un 3 ”Singer” šujmašīnas. Divas “Singer” šumašīnas viņā pārdeva, lai izpirktu savu pusbrāli no Rēzeknes cietuma, kas, būdams strēlnieks, nelegāli atbēga no Pēterpils.
…