Mazāk – ar prātu, vairāk – ar sirdi. Un šajā brīdī notiek kas brīnišķīgs un netverams – tiek atrasta radošā cilvēka atslēga uz jaunrades vārtiem, aiz kuriem slēpjas bezgalīgi plašumi, proti, cilvēks dzīvo mirklim. Dzīvojot mirklim, šeit un tagad, atraisās vērīgums, cilvēks ierauga lietas, kuras viņš iepriekš nav spējis ieraudzīt. Viņš ne tikai tās ierauga, bet arī darbojās ar tām, iegrimstot jaunrades priekā. Bet viņš pats nav mākslas darba radītājs, bet gan tikai instruments, ar kuru šis darbs tiek radīts.
Nav svarīgi, kas tu esi - dārznieks, zvejnieks, galdnieks, skolotājs, dejotājs. Svarīgi, ka tajā, ko tu dari, tiek ielikta visa tava dvēsele. Bez tam, radoši cilvēki mīl parasto dzīvi. Gatavot ēst, slaucīt grīdu, iet uz veikalu – tās taču nav dižas lietas. Radošs cilvēks nedara dižas lietas, vienkārši viss, ko viņš dara, tiek darīts diži. Viņš ir atvērts pasaulei, gatavs uzzināt jauno un mācīties, tajā pat brīdī viņš visu tiecas darīt nepareizi. Ejot pareizo ceļu, cilvēks nekad nebūs radošs, jo pareizo ceļu vienmēr kāds būs izstaigājis, izpētījis, atstājis tur savas pēdas nospiedumu. Radīt – tas nav talants, tā ir cilvēka būtība, dzīves un eksistences jēga.
…
