Jānis Einfelds „Neļaudis” - analīze

Stāstu krājums ir īsts postmodernisma literatūras paraugs, kurā sajaukts simbolisms, sena folklora, modernas detaļas un vēl nekad nekur citur nelasīti autora spriedumi. Visos krājuma stāstos J.Einfelds izmantojis tēlus no latviešu folkloras, arī laiktelpa raksturīga senajiem tēliem, tomēr to īpatnības ir visai neparastas. Autors iepin gan mūsdienās aktuālas atziņas, gan viduslaikiem raksturīgu brutalitāti. Ir grūti definēt konkrētu krājuma tēmu, jo katra stāsta tēma ir atšķirīga. Ja mēģinām atrast ideju, kas saista visus stāstus, tad, manuprāt, tas varētu būt spēks. Šeit vietā lietot E.Veidenbauma vārdus : „Uz zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!”Arī J.Einfelds krājumā cenšas parādīt, cik nejēdzīgi iekārtojusies mūsdienu pasaule – tajā, tāpat ka viduslaikos, uzvar stiprākais, ietekmīgākais, bagātākais: „Tie pievāca visu peļņu no mazajiem ļaudīm, un, ja mazie kaut ko neapmierināti burkšķēja, tad ievācēji draudēja ar karātavam, sacīdami, ka bende ir viņiem labs draugs.” Nekas nav mainījies – cilvēkus izmanto, lai pēc tam aizmestu kā vecas lupatas; lai apmierinātu savas vēlmes, cilvēks ir gatavs uz visu, pat nodarīt otram pāri. …