Grāmata "Kad klusums kliedz"

Kad viņi jau pētniecībā bija nonākuši līdz Jurģa vectēvam un viņa brālim Krišjānim Tillmanim, es grāmatas tekstā izlasīju kādu ļoti patiesu un motivējošu atziņu, kas bijis arī paša Krišjāņa moto – “Nav ko čīkstēt, ir tā, kā ir. Ja gribi lai ir labāk, dari!” Viņa dzīve nebija no vieglākajām, taču viņš nekad nedusmojās, nesūrojās vai nesūdzējās. Viņš darīja visu, ko dzīve tam lika. “Auksti? Ja ir malka, iekurinām krāsni, ja nav – ciešamies. Gribas ēst? Vai nu gatavojam pusdienas, vai iztiekam.” Arī šos vārdus izlasot, es kārtējo reizi aizdomājos par to, cik ļoti mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots. Mums visiem ir jumts virs galvas, vakariņu galds klāts, brīvais laiks, ko varam pavadīt kā vien sirds kāro, nevis strādājot smagos un bieži vien nepatīkamos lauku darbus. Mums ir izglītība. Un pat ļoti labā līmenī, kas tajā laikā dzīvojošajiem cilvēkiem pat sapņos nerādījās. Mēs ejam uz skolu un mācāmies, lai nākotnē varētu darīt, ko vēlamies, bet gandrīz visiem no viņiem liktenis bija izlemts jau kopš piedzimšanas.
Lasot šo grāmatu, man ļoti piesaistīja rakstnieces valoda un tas, cik smalki un precīzi viņa aprakstīja katru stāsta personāžu.…