Eseja par grāmatu "37 stāsti par Kārli"

Šo grāmatu es ieliku savā plauktā dienā, kad skolā uzdeva mājas darbu, bet pirmās lapaspuses tai šķīru tikai divas nedēļas vēlāk. Man bija bail pieskarties šai grāmatai. Šī ir viena no tām lasāmvielām, kuras vajadzētu pārdot kopa ar mutautiņu. Ne par velti šo minu, jo pati ļāvos lappušu spēcīgajam emociju strāvojumam.
Vēl pirms es kļuvu par hokeja fanātiķi, mani ļoti satrieca šis traģiskais notikums par latvju bāleliņu pilnbriedā, kura dzīve nežēlīgi pārtrūka pāris sekundēs.
1974.gada 9.jūlijā acis pirmo reizi vēra zēns vārdā Kārlis, viņš bija ceturtais bērns ģimenē un pēc gada viņa ģimenes saimei pievienojās arī Kārļa māsiņa. Jau piecu gadu vecumā pēc tēva iniciatīvas zēns tiek aizvilkts uz hokeja treniņu „Dinamo” sporta skolā. Kā izgāja uz ledus, tā arī tur palika. Desmit gadu vecumā puisis zaudēja savu lielāko atbalstītāju – tēvu. Sāpes viņš pārvērta degsmē hokeja laukumā un panāca, ka viņu ievēroja. Kļuva par komandas kapteini un pārcēlās uz Somijas hokeja līgas komandu „Turku TPS”, kur piedzīvoja ievērojamu izaugsmi un iekļuva hokeja dūžu pasaulē - NHL . Izdevās latvietim tur arī palikt labus 12 gadus. Pašaizliedzīgu spēli rādot arī Latvijas hokeja izlases sastāvā, viņš iemantoja publikas cieņu. Kā izteicās puiša draugs Valts Vītols : „Kārlis nevarēja nespēlēt par Latviju.”
…