Eseja estētikā. Absolūtā brīvība

Nobeigumā secinu, ka brīvība nevar būt absolūti brīva, vienmēr ir kaut kas, kas mūs ierobežo, manuprāt to apzinās jebkurš cilvēks. Skaidrs ir arī tas, ka cilvēki nemaz nevēlētos dzīvot sabiedrībā, kurā valda absolūta brīvība, jo sekas nevarētu būt tās labākās. Katram cilvēkam ir sava brīvība, tas kā katrs to izmanto ir paša ziņā, vienīgā brīvība, kas man rūp, ir brīvība rīkoties pareizi un darīt labu, kā jau vairumam cilvēku, no brīvības darīt ļaunu, es atsakos, jo tas ir pret maniem uzskatiem, pret to, kas man ir mācīts jau no bērnības. Arī ejot cauri gadu simtiem, ir jānovērtē esošā brīvība, nevis jātiecas pēc lielākām iespējām. Manuprāt, ļoti daudz cilvēku pat neaizdomājas par to, kā būtu, ja cilvēki būtu apspiesti. Lai cilvēks justos brīvs, viņam ir jābūt arī tīrai sirdsapziņai, jo bet tādas, nav iespējams dzīvot kvalitatīvi, ja ir nodarīts kaut kas ļauns, ir jāsaprot sava kļūda un jācenšas glābt, kas glābjams. Cilvēkiem ir jāapzinās viņu vēlmes, jo, ja katram pilsonim tiktu dota iespēja darīt visu, kas tam ienāk prātā, tad rezultātā bojā aizietu visi. Absolūtā brīvība ir iespējama tikai tad, ja visi cilvēki atvadītos no civilizācijas. Katram ir iespējama izvēle, starp civilizāciju un absolūtu brīvību. Mana izvēle ir acīmredzama, es izvēlos civilizāciju.

…