Jau senā pagatnē antīkie autori ir izmantojuši dabas aprakstus savos darbos – gan kā neatņemamu stāstījuma sastāvdaļu, gan kā vienkārši skaistu fonu. Bazilijs Plīnijs, rakstot „Slavas dziesmu Rīgai”, ir ievērojis šo tradīciju, izmantojot dabu kā veiksmīgu savas dzimtenes vērtību, ar kuras palīdzību gan realizēt humānisma laikmetam raksturīgo slavinājuma poēmu pilsētai, gan parādīt savu mīlestību pret to. Daba šajā darbā ir attēlota gleznainos aprakstos, lielākoties izmantojot divus, žanram raksturīgus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus – salīdzinājumu un pārspīlējumu – atsevišķi vai vienu iekš otra. Jāatzīst gan, ka dabas apraksti vairāk atbilst plašākai teritorijai, nevis vienai pilsētai.
Plīnijs „Slavas dziesmu Rīgai” iesāk ar īsu ieskatu, lai paskaidrotu, kura tieši ir vāciešu sauktā livoņu zeme, ko viņš sauc par savu dzimteni. Jau šis nelielais ievads runā pats par sevi – ir pilnīgi skaidrs, ka šādai vietai būtu grēks neuzrakstīt slavas dziesmu, jo
Visā Eiropā plašā vairs citas tādas nav vietas,
Kurā tik raženi viss auglīgos tīrumos zeļ. Tas arī sekmē Plīnija attēloto zemes pilnību it visā. Jau poēmas sākumā tiek minēta Daugava, kuru autors apraksta kā nopietnu sāncensi Reinai un Istrai, kuras jau sen tīko sev piedēvēt uzvaru starp citām upēm. Turklāt Plīnijs pārspīlējot raksta
Jūrai, kas bangainiem viļņiem še apskalo Baltijas krastu,
Ūdeņu krājumus dot vienīgi Daugava spēj,
Kura ar milzum jo plašo un putaino ūdeņu straumi
Jūrai steidz palīgā nākt, būdama zemei šai balsts.…
