Bērna vēlme pēc mājdzīvnieka un vecāku atbildība pret mājdzīvnieku

Divas nevainīgas teju vai enģeļa acis lūkojas tevī ar visskumjāko skatienu pasaulē. Es gribu sunīti, skan žēls lūgums no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Vai vajadzētu izpildīt šo lūgumu?
Protams, ne jau tikai sunīti vēlas bērni. Arī kaķi, papagaili, ūdensžurku, bruņurupuci, trusi, kāmīti un pat zirgu. Atcerēties, arī Brālītis Astrīdas Lindgrēnas grāmatā gribēja sunīti. Un ko viņš dabūja? Pareizi, Karlsonu!
Suns ir pavisam cita padarīšana nekā jebkurš cits mājdzīvnieks. Piekrītu tiem kinologiem un vetārstiem, kuri apgalvo: suns ir kā bērns, kas nekad nepieaug. Bērni izaug, var pieņemt lēmumus, var par sevi parūpēties, bet suns visu savu dzīvi ir kā bērns. Suni ģimenē var ņemt tikai tad, ja grib arī vecāki, turklāt abi. Man bieži jautā: kādu suni tu ieteiktu pusaudzim? Un mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati: tādu, kāds patīk vecākiem. Jo, tiklīdz, bērns būs paaudzies, tā rūpes par suni būs jāuzņemas galvenokārt vecākiem.”…