Autoritārais režīms - tēlniecība un arhitektūra Latvijā

Brīvības piemineklis tiek atklāts 1935. gada 18. novembrī. Skan baznīcu zvani, satiksme ir pārtraukta, godasardze ir ieņēmusi savas vietas, un Brīvības bulvārī pulcējas tūkstošiem skatītāju, tomēr pat valsts neatkarības svētkos, kad tiek uzsvērti tēlnieka Kārļa Zāles nopelni pieminekļa tapšanā, kopumā atainojas politizēta pasākuma noskaņa un manāma Kārļa Ulmaņa dominance. ,
Mākslinieku darbība šajā laikā raksturojama kā aktīvs darbs, kas veltīts sabiedriskām, politiskām un ideoloģiskām akcijām. Veicot valsts pasūtījumus autoritārisma laikā, māksliniekam ir ļoti svarīgi nepazaudēt savu individualitāti. Attīstās latviska tematika, kas veidojas uz reālisma pamatiem, raksturīgs himniskais patoss un senvēstures glorifikācija. Kompozicionāli nozīmīgi ir Rīgas pils valsts reprezentācijas griestu gleznojumi, kas ataino varoņus, varoņteikas un savdabīgas episkas kompozīcijas. , Runājot par tām, piemērots šķiet apgalvojums: „Dīvaini, ka režīma ideologi latviskā valstiskuma aizmetņus centās saskatīt ne vien seno cilšu piedzīvojumos, bet pat vācu Kurzemes hercogistē, kam ar latviskumu nebija nekāda sakara.”
Tā vien šķiet, ka pārmērīga varas koncentrācija valsts vadītāja rokās ir gluži kā vadoņu kulta uzmākšanās ar savu taisnību. Lai gan dažādos pētījumos un mācību grāmatās tiek vēstīts par 20. gs. 30. gadu autoritāro režīmu un pierādīts tā kaitējums valstij un sabiedrībai, tomēr, jāmin, ka sociālajā atmiņā šis laiks saglabājies kā vispozitīvākais par mūsu pagātni, kā arī pētījumi ataino uzskatu, ka izcilākā politiskā personība Latvijas vēsturē 20. gadsimtā ir Kārlis Ulmanis.
…