Albēra Kamī romāns "Pirmais cilvēks"

Cilvēks ir zūdošs tāpat kā viss cits, ar laiku zūd arī atmiņas. Šī atklāsme ved pie galvenā romāna motīva, „pirmā cilvēka” jēdziena. Pirmais cilvēks ir tas, pirms kura nekā nav, tas ir cilvēks bez senčiem, bez tradīcijām, bez jebkāda droša pamata, bez jebkādas sagatavotas augsnes pirms viņš ienākšanas šajā pasaulē. Viņš ir radies aklā tumsā un aklā tumsā arī aizies, neko par to viņam nav lemts izzināt un neko viņš nespēj tajā mainīt. Kā eksistenciālisma filosofijas pārstāvis Kamī runā par cilvēka iesaistītību savā dzīvē, tās veidošanā. Pirmajam cilvēkam nav nekā, uz ko balstīties, viss viņam jārada pašam saviem spēkiem. Nav nekā sava, uz ko paļauties. Uz apkārtējo pasauli paļauties nevar, jo to izpostījis karš, karš radījis haosu, kura rezultātā cilvēki ir tādi, kādi viņi ir un nespēj vairs būt savādāki. Pēckara pasaulē ir daudz tādu kā Žaks. Daži, kā viņš, paļaujas uz sevi un spēj sevi mainīt. Jo patiesībā vienīgais, ko tu vari mainīt, esi tu pats. Citi, līdzīgi kā Žaka māte, uztver dzīvi kā pienākumu, kā nastu, kas paklausīgi jānes līdz pienāks neizbēgamais un atpestījošais nāves brīdis. …