29. istabas sargeņģelis

Slimnīcas trešā stāva gaitenis naktīs dzīvoja pavisam citā ritmā nekā dienā. Dienā tajā nepārtraukti kustējās cilvēki: ārsti steidzās no vienas palātas uz otru, māsas stūma zāļu ratiņus, sanitāres nesa tīro veļu, apmeklētāji klusāk vai skaļāk jautāja pēc vajadzīgās istabas, bet pacienti, kuri jau drīkstēja piecelties, lēni staigāja gar sienām, dažreiz pieturoties pie margām. Visā šajā kustībā bija kaut kas ļoti ikdienišķs, it kā slimnīca būtu neliela pilsēta, kurā cilvēki uz laiku apmetušies ar vienu kopīgu mērķi — atgriezties savās īstajās mājās. Taču pēc vienpadsmitiem vakarā viss mainījās. Gaisma gaitenī kļuva blāvāka, sarunas aprāvās un skaņas, kuras dienā pazuda trokšņos, pēkšņi kļuva dzirdamas. Varēja saklausīt ventilācijas sistēmas kluso dūkoņu sienās, lifta durvju atvēršanos kādā no zemākajiem stāviem, lietus pilienu sitienus pret logiem un reizēm arī tālu, apslāpētu klepu. Tad slimnīca vairs nelikās kā pilsēta. Tā atgādināja lielu kuģi, kurš tumsā ved cilvēkus pāri kaut kam nezināmam. Gaiteņa pašā galā, aiz divām ugunsdrošības durvīm, atradās 29. istaba. Tā nebija ne plašākā, ne ērtākā, ne smagākajiem pacientiem paredzētā palāta. Tajā bija trīs gultas, trīs naktsgaldiņi, apaļš galds pie loga, divi krēsli apmeklētājiem, skapis un vecs televizors, kuru gandrīz neviens nelietoja.…