Uzturlīdzekļu tiesiskais regulējums

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Darba izpildes laikā, tika veikts pētījums uzturlīdzekļu tiesiskajam regulējumam Latvijā, izpētot kādas, ir uzturlīdzekļu saņemšanas iespējas, kāds ir piedziņas process un to saistītās problēmas, tika salīdzināti uzturlīdzekļa darbības rādītāji ņemot trīs gadu griezumu no 2016. gada līdz 2018. gadam, kas ietver arī jaunās izmaiņas likumdošanā saistībā ar uzturlīdzekļiem, kā arī tika izzināta tiesu prakse un to problēmjautājumi.
Izpētot uzturlīdzekļa tiesisko regulējumu Latvijā radās šādi secinājumi un priekšlikumi:
1. Autore secina, ka Civillikuma 179. panta 1. daļa “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”, nenosaka konkrēti, kad ir uzskatāms laiks, kad bērns pats var sevi apgādāt.
Autores priekšlikums papildināt Civillikuma 179. panta 1.daļu sekojošā redakcijā: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums uzturēt bērnu uzskatāms līdz brīdim, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādēs dienas nodaļā un nav vecāki par 24 gadiem. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”;
2. Pamatojoties uz izpētīto Tiesu praksi, autores secinājums, ka Latvijas tiesiskais regulējums nenosaka, ka ar bērna stāšanоs laulībā vecāku pienākums uzturēt bērnu neizbeidzas.
Autores priekšlikums izteikt Civillikuma 179. panta оtrо daļu sekоjоšā redakcijā: „Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts nо ģimenes vai nedzīvо kоpā ar vienu nо vecākiem vai abiem vecākiem, izņemоt gadījumus, ja viņš ir stājies laulībā.”;
3. Balstoties uz 1.secinājumu, autore secina, ka nav vienoti tiesību regulējumi, attiecībā uz uzturlīdzekļu saņemšanas noteikumiem pēc pilngadības sasniegšanas bērnam Civillikuma 179. panta 1.daļā un UGFL 3. panta 1.daļā.
…